Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Shutterstock

Kriminālā vēsture: kas iegāza Rīgā sirojošo Nadziņa bandu?

112
2023. gada 28. februārī 05:11 2023. gada 28. februārī 05:11
  Lāsma Gaitniece | "Likums un Taisnība"
Bija pagājušā gadsimta 60. gadu pirmā puse, un dzīve Rīgā, kas palēnām atkopusies no Otrā pasaules kara laikā pārdzīvotā, rimti ritēja savu gaitu. Hofmane, Nadziņš un Filipovičs – nekad neticētu, ka viņiem tiesa piespriedīs augstāko soda mēru...

Kādā sutīgā 1966. gada augusta vakarā dramaturgs Gunārs Priede savā dienasgrāmatā rakstīja šādi: “Sprieduma pasludināšana viņpusielas slepkavām. Sēdējām ar māti tumšajā istabā, es skatījos uz ekrānu (televizora – L.G.), paskatījos ārā pa logu – baismīgi tomēr, Līvijas Hofmanes tumšie logi, tepat, ar roku aizsniedzami, un tepat viņi bija un nāca, gadiem, visi. Līvija Hofmane izskatījās kā noķerta lapsa, visai solīda uz tā fona – Osītis! Liepiņš! Tad – Ivars Nadziņš… Pārsteidza tikai, ka viņi to “nošaušanu” noklausījās tik mierīgi. Lai nu kā zināja un apjēdza, bet – Hofmane. Nadziņš. Filipovičs. Visiem trim saslēdza rokas dzelžos. Pārējie, kurus atstāj dzīvus, izskatījās daudz nervozāki.” (Avots: Priede G. Piever acis un atkal kā toreiz.// Karogs; Nr. 4, 01.04.1988. – 67. lpp.)


Pieļaujams, ka šo vārdu autors tolaik, 1966. gadā, nevarēja pat iedomāties, ka tas kādreiz tiks publicēts. Savukārt tie trīs – Hofmane, Nadziņš un Filipovičs – nekad neticētu, ka viņiem tiesa piespriedīs augstāko soda mēru. Nemaz nerunājot par to, ka šis kāzuss – Nadziņa bandas noziegumi, kopā 32 epizodes un ap 150 nopratinātu liecinieku, tiks iztirzāti un analizēti 50 un vēl vairāk gadu pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā. Viņus apcietināja 1965. gada augustā un pēc gada pasludināja spriedumu. Aresta laikā Ivars Nadziņš bija darba attiecībās ar Rīgas zooloģisko dārzu. Taču tagad par visu pēc kārtas.

Teicamnieks dibina bandu

Bija pagājušā gadsimta 60. gadu pirmā puse, un dzīve Rīgā, kas palēnām atkopusies no Otrā pasaules kara laikā pārdzīvotā, rimti ritēja savu gaitu. Atšķirībā no mūsdienām, kad policijas sniegtā informācija nevienu nespēj pārsteigt, tolaik bija citādi. Pirmkārt, ziņas par noziegumiem līdz laikrakstu slejām un televizoru ekrāniem nonāca samērā reti. Pārsvarā tas notika izņēmuma gadījumos, kad bija noticis kas patiesi traks. Otrkārt, šādas informācijas trūkums ierindas cilvēkiem ļāva domāt, ka viss ir kārtībā un noziedzības līmenis – ja vispār ir, tad minimāls.

1957. gada rudenī kāds skolnieks Rīgas 3. vidusskolā no garderobes paņēma, nē, nozaga, mēteli. Sods par izdarīto komisks – jauneklis tika pārcelts uz citu skolu. Gadu vēlāk šis pats skolnieks kopā ar čomiem Mellužos piesavinājās divas laivas. “Abos gadījumos tika ierosināta krimināllieta, taču drīz tās izbeidza tādēļ, ka apsūdzētais bija nepilngadīgs un mācībās sekmes viņam bija teicamas.” (Avots: Markons, A. Lai sods ir taisnīgs un bargs.// Rīgas Balss; Nr. 71; 26.03.1966. – 6. lpp.) Ir norādes, ka savu dēlu abās reizēs spēja izpestīt puiša māte – Rīgas Medicīnas institūta absolvente.

Runa ir par 1942. gadā dzimušo Ivaru Nadziņu – noziedznieku, kura vārds vēl aizvien nav zudis aizmirstībā. Un tas bija tikai sākums, kam sekoja zādzības dzīvokļos Rīgā, vasarnīcās Jūrmalā un Saulkrastos, pat Vecāķu stacijas bufetes izlaupīšana un tā tālāk.

Izglītotā, inteliģentā puiša, kurš vidusskolu absolvēja ar teicamnieka diplomu, vārdā tika nosaukta banda, kurā viņš darbojās kopā ar vienaudžiem Žani Filipoviču, zvejnieku Ilgvaru Brakmani, Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) šoferi Aivaru Osīti, Juri Kideli un citiem.

Tiesas dokumentos gan parādās fakts, ka bandas patiesā vadītāja bijusi Ivara Nadziņa mātes māsa – 43 gadus vecā Līvija Hofmane, kura strādāja Rīgas pilsētas 13. poliklīnikā par zobārsti. Tieši viņa bija iniciatore slepkavībām un laupīšanām; tieši viņa puišus pratusi pārliecināt un uzkūdīt nākamo noziegumu upuriem. Savas krustmātes ietekmē Ivars Nadziņš pat bija iestājies Rīgas Medicīnas institūtā, taču drīz vien studijas pametis.

Slepkavība ar mīlestības motīvu

Kas bija šo noziegumu izdarīšanas iemesls – azarts vai mantkārība, vai varbūt kā viens, tā otrs – to šodien nepateiks neviens. Lai iekļūtu savu noskatīto upuru dzīvokļos, varētu tos aplaupīt, bet īpašniekus nogalināt, parasti Nadziņš un viņa čomi uzdevās par elektriķiem.

Tā notika 1964. gada 27. janvārī, kad viņi iekļuva divu padzīvojušu sieviešu, Rīgas Centrāltirgus pārdevēju, dzīvoklī Daugavgrīvas ielā Pārdaugavā. Mērķis bija laupīšana, kuras laikā 83 gadus vecā Rozālija Ozola (dzīvokļa saimniece) un 62 gadus vecā Marija Liepiņa (dzīvokļa iemītniece) tika noslepkavotas. Guvums gan tāds nepieklājīgi niecīgs: 100 rubļu un divi zelta pulksteņi. Vietu, kur sirmgalves glabāja naudu, bandai atrast neizdevās.

Šā nozieguma iniciatore bijusi Līvija Hofmane. Viņasprāt, abas padzīvojušās dāmas esot pagrīdes miljonāres. No tā izlobāms nozieguma motīvs – laupīšana mantkārības dēļ. Hofmane pati ne šajā, ne citos noziegumos nepiedalījās, taču to laikā salaupītās mantas realizēja tieši viņa.   

1964. gadā, kad pēc dubultslepkavības bija pagājuši vien pāris mēneši, Līvijai Hofmanei bija padomā nākamais upuris, kuru viņas krustdēlam Nadziņam ar čomu Žani Filipoviču vajadzēja noslepkavot. Tā bija 43 gadus vecā Silva Liepiņa, Tirdzniecības palātas eksperte, kura dzīvoja Pērnavas ielā. Šoreiz motīvs bija ļoti personisks – Līvija Hofmane jau gadiem bija nelaimīgi iemīlējusies Silvas vīrā Pēterī Liepiņā, taču viņš kā nešķīrās, tā nešķīrās. Tāpēc tika nolemts šai lietai pielikt punktu, tas ir, nogalināt Silvu Liepiņu.

Slepkavas, uzdodoties par remontstrādniekiem, pie nelaimīgās ieradās pat vairākkārt, taču ikreiz Silvas dzīvoklī bez viņas pašas kāds bija, tāpēc nodoms bija jāatceļ. Noslepkavot sievieti izdevās 1964. gada 17. aprīlī. Jāpiebilst, ka Hofmane maldījās – Silvas nāve viņu laimīgu nedarīja, jo Pēteris Liepiņš, nokļuvis atraitņos, izvēlējās citu sievieti.

Pieķēra ieroču zādzībā

Kā īstai bandai pieklājas, jaunekļiem bija nepieciešami ieroči. Lai pie tiem tiktu, 1964. gada vasarā Nadziņš ar Filipoviču Tramvaju un trolejbusu pārvaldes noliktavā nozaga trīs sporta pistoles, taču tika pieķerti. Rudenī sekoja tiesa, kas Filipovičam piesprieda divu gadu cietumsodu, bet Nadziņam – nosacītu sodu.

“Ņemot vērā viņa nevainojamo pagātni un to, ka viņš agrāk nav sodīts, kā arī vaļsirdīgo atzīšanos, sodīt ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, soda izciešanu nosacīti atlaižot ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem,” – tā skanēja Rīgas Proletāriešu rajona tautas tiesas spriedums. (Avots: Markons, A. Lai sods ir taisnīgs un bargs.// Rīgas Balss; Nr. 71; 26.03.1966. – 6. lpp.)

Vien divus mēnešus pēc sprieduma nolasīšanas Nadziņa banda aplaupīja un noslepkavoja savu nākamo upuri viņa dzīvoklī Barona ielā Rīgas centrā.

Kad Līvijai Hofmanei darbā izcēlās konflikts ar zobu tehniķi Haimu Jākobsonu, viņai jau bija skaidrs, ka pie kolēģa uz mājām jāaizsūta krustdēls, jo tas visu nokārtos. Nadziņš notikuma vietā – Jākobsona dzīvoklī Barona ielā – ieradās kopā ar Brakmani un Osīti. Arī tur tas pats: dzīvokļa saimnieka slepkavība un laupīšana. Pēc šīs epizodes Osītis saprata, ka viņa mērs ir pilns, tāpēc izlēma bandu pamest. Iespējams, šis lēmums vīrieti paglāba no nāvessoda.

Iegāza Ļeņingrada

Neilgi pēc tam kādā jaukā dienā Nadziņš pie aptiekas satika Ritu Cērpu, kura viņam izstāstīja, ka drīz viņas vecāki došoties atvaļinājumā uz Ļeņingradu. Dzīvokļa, kas piederēja Fricim Cērpam, aplaupīšanai tika izvēlēts brīdis, kad Rita bija devusies uz kino un pārējie atradās Ļeņingradā.

Taču šoreiz veiksme nebija viņu sabiedrotā – piepeši dzīvokļa durvīs parādījās tā saimnieces māte Mīle, kurai bija jau 84 gadi. Bandīti apjuka uz pavisam īsu brīdi. Vecā sieva tika iemesta krēslā un pie tā piesieta. Viens no puišiem teicis, ka nav ko uztraukties, jo neviens viņai palīgā nenāks – visi aizbraukuši uz Ļeņingradu. Šī frāze, neapdomīgi pateiktie vārdi, kļuva liktenīga.

Vēlāk izmeklētāji Ritu ilgi iztaujājuši, kam viņa teikusi par braucienu uz Ļeņingradu, līdz meitene atcerējās. Ivaram Nadziņam. Cērpa dzīvokļa aplaupīšana bija bandas pēdējais noziegums.

Vai tiešām VDK aģents?

Kāpēc Nadziņa bandai tik ilgi bija iespējams veikt noziegumus – citu par citu smagāku? Vai tiešām tiesībsargājošās iestādes tolaik bija tik nevarīgas? Atbildi sniedzis Viktors Kalniņš.

“Gadās, ka tik varena iestāde kā KGB ņem savā paspārnē vienu otru kriminālnoziedznieku. Kad čeka izmeklēja lietu par tā saucamo Baltijas federāciju, kur kopā ar mani (Viktoru Kalniņu – L.G.) tika apcietināti Gunārs Rode, Uldis Ofkants, Knuts Skujenieks un citi, par liecinieku bija pieaicināts Ivars Nadziņš. Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka Nadziņš ir līdzvainīgs vairākos krimināla rakstura noziegumos. Izbeidzot izmeklēšanu mūsu lietā, KGB vīri mums liekulīgi paziņoja, ka Nadziņa lieta tikšot nodota prokuratūrai, bet neko tamlīdzīgu neizdarīja, jo viņiem šis cilvēks noderēja kā ziņotājs. Prokuratūrai un milicijai vajadzēja vēl ilgi meklēt šo čekai jau sen zināmo bandu, jo slepkavības turpinājās.” (Avots: Kalniņš V. Noziedzību statistika – valsts noslēpums. Padomju Savienībā par noziegumiem nerunā.// Laiks; Nr. 70; 01.09.1979. – 4. lpp.)

1966. gadā Nadziņa banda tomēr stājās tiesas priekšā. Tā kā izmeklēšanas laikā bandas vadonis pat vienreiz bija mēģinājis bēgt, kā arī citu iemeslu dēļ, tiesa notika cietumā. Prokurore Vija Jākobsone pieprasīja trīs nāvessodus.

“Augstākā tiesa piesprieda I. Nadziņam augstāko soda mēru – nošaušanu, Ž. Filipovičam – nošaušanu, L. Hofmanei – nošaušanu, A. Osītim – brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, no tiem pirmie pieci gadi jāpavada ieslodzījumā cietumā, I. Brakmanim – brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, no tiem pirmie pieci jāpavada ieslodzījumā cietumā, P. Liepiņam – brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, sods jāizcieš pastiprināta režīma ieslodzījuma vietās, J. Kidelim – brīvības atņemšanu uz trim gadiem.» (Avots: Markons, A. Taisnīgs spriedums. Bandīti saņēmuši pēc nopelniem.//Rīgas Balss; Nr. 196; 22.08.1966. – 5. lpp.)

Nadziņa un Filipoviča apžēlošanas lūgumi tika noraidīti, Hofmane pēc aizturēšanas sajuka prātā un 15 gadus pavadīja dažādās slēgta tipa psihiatriskajās slimnīcās.

Bandas notveršanā daudz paveikuši Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes kriminālizmeklēšanas daļas priekšnieks Boriss Grigorjevs, viņa vietnieks Mihails Kurkovs, Latvijas PSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Jirgens, pilsētas milicijas pārvaldes kriminālizmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks Nikolajs Pozņaks, operatīvie darbinieki Pēteris Rubenis, Jānis Strods, Jānis Gustsons, Latvijas PSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrijas milicijas kriminālizmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks Anatolijs Tokars un operatīvais darbinieks Egons Osis.

Citi šobrīd lasa

"Briesmoņi jau ir modušies!" - cilvēki pārsteigti par ērču aktivitāti februārī; eksperti atbild, ko varam sagaidīt
Īstajā brīdī satiksi vajadzīgos cilvēkus - horoskops visām zodiaka zīmēm no 26.02. līdz 3.03.
Piedaloties teju 100 miljoniem cilvēku, pētījumā atklātas divas jaunas Covid vakcīnu blakusparādības
Pievienot komentāru