Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Jānis Deinats

Zigfrīds Muktupāvels: "Man nav atbildes, kāpēc es nonācu Lūsēna valgos. Vai otrādi..."

Intervijas
2020. gada 9. augustā 07:26 2020. gada 9. augustā 07:26
  Sandra Landorfa | "Patiesā Dzīve"
Gan stājā, gan dvēselē Zigfrīds Muktupāvels ir īsts mākslinieka koncentrāts. No 3. jūlija viņš dzirdams neparastā projektā Saulrietu dziesmas, lai gan Zigfrīdam nepatīk nosaukumi. Vislabprātāk viņš uz vijoles spēlē Bahu pie cieši aizvērta loga un domājot par kaimiņiem. Viņa īpašā izglītība ir sarunas ar mūsu radošajām personībām kultūras raidījumos radio un televīzijā.


Ja par mākslinieka būtību – šķiet, trauslums apvienojumā ar savādu, sīkstu vīrišķību ir Zigfrīda Muktupāvela dotie lielumi. No savas citādības viņš cieta jau bērnībā, nevēloties spēlēt uz padomju sistēmas vijoles, un sodu viņš izcieta Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. No nozāļošanas viņu izglāba aktieris Imants Skrastiņš… Stāstīt varētu daudz, taču Zigfrīds nav runātājs. Tikai liktenis ir izspēlējis joku, liekot viņam no dziedātāja un vijolnieka pārkvalificēties par raidījumu vadītāju. Ilgus gadus iemīļoti bija Zigfrīda vadītie Nacionālie dārgumi Latvijas Televīzijā, un vēl joprojām aktuāls ir Kultūras rondo Latvijas Radio. Nevar apgalvot, ka Zigfrīdam piestāv tikai brīvdabas estrādes, bet pilnīgi noteikti var teikt – arī uz tām šovasar viņš kopā ar kolēģi Ievu Sutugovu un abiem lielajiem komponistiem Jāni Lūsēnu un Mārtiņu Braunu jutīsies labi. Gaišs, inteliģents, aizrautīgs, ar vēju matos.

Mākslinieki iedegušies

– Vai jūs pirms katra projekta un koncerta uzburat sev sajūtas, kādas tas varētu nest?

– Cenšos… Ja par jaunajiem koncertiem – šodien bija pirmā kopāsanākšana, kurā satikās visa kompānija, un tad jau apmēram tā vīzija kļūst skaidrāka. Protams, nekad nevar līdz galam saprast, kā būs reālajā dzīvē, bet izskatās, ka vismaz ļoti interesanti – noteikti. Ja godīgi, es vispār neatceros tādu gadījumu, kad divi komponisti satiekas vienā pilnā koncertprogrammā. Ir jau visādas sadarbības bijušas, kad viens paaicina otru…

Arī šajā koncertā būs skaņdarbi, kuros Jānis Lūsēns būs ar mani un Mārtiņš Brauns – ar Ievu Sutugovu, bet lielāko daļu abi komponisti būs kopā, piespēlēs viens otra kompozīcijām, viņu darbošanās būs tādā kā mijiedarbībā, respektīvi, abi palīdzēs viens otra radītajos darbos. Man pirmais iespaids ir, ka tas būs ļoti aizraujoši, jo abi lielie mākslinieki ir iedegušies. Zināt, apmēram tā, kad nodibina jaunu ansambli, rodas pirmās vīzijas, ka tas būs kaut kas vienreizējs… Man liekas, tā arī būs, tiešām.

– Mēs tomēr Braunu un Lūsēnu esam paraduši redzēt ļoti dažādus...

– Un tā ir taisnība – viņi ir pilnīgi dažādi, tur vispār nav ko runāt! Un viņi būs dažādi arī šajā koncertā. Interesanti, ka ikvienā priekšnesumā kāds būs vadošais, bet otrs pielāgosies, un tā veidosies viņu saspēle. Līdz ar to varētu būt negaidīti pavērsieni. Jānis Lūsēns varbūt piesitīs kādu bungu vai mutes ermoņikas piespēlēs (smejas).

– Komponisti nelabprāt spēlē viens otra skaņdarbus – vai jums ir cita pieredze?

– Nu dabīgi, ka nespēlē! Ar Jāni gan man ir pieredze, mums pat ir bijušas vairākas programmas, kurās viņš ir iekļāvis Imanta Kalniņa, arī Mārtiņa Brauna un Valta Pūces dziesmas. Tāpēc laikam es nevarētu teikt, ka simtprocentīgi nespēlē. Par Mārtiņu nezinu, un tā tiešām nav ierasta prakse, jo katram komponistam ir savs skatījums. Tas, ko autors ir izdomājis, tā ir viņa sajūta, viņa pasaule, un kādam citam no malas autorprogrammās ielauzties ir ļoti sarežģīti.

– Jūs pārsvarā esat dzīvojies Lūsēna pasaulē, ja tā var teikt.

– Jā, jā, nu jau trīsdesmit pieci gadi apritējuši.

Lūsēna valgos

– Kādām vērtībām dziedātājā un komponistā jābūt līdzīgām, lai veidotos saskaņa, labs tandēms?

– Vai… Man liekas, matemātiski to nevar aprēķināt. Man nav atbildes, kāpēc es nonācu Lūsēna valgos. Vai otrādi (smejas).

– Es gan domāju, ka pie vainas ir cilvēciskās īpašības.

– Varbūt, lai gan mēs ar Jāni nekādi baigie draugi neesam, neejam, teiksim, viens pie otra uz dzimšanas dienām. Bet mūsu attiecības ir kā mūžīgā vērtība. Neredzējušies varam satikties pēc pusgada, un mums nav jāsāk no jauna, turpinām to, kas reiz bija iesākts… Pirmām kārtām Lūsēns man ir vienkārši autoritāte, un tā ir bijis jau no sākta gala. Ja es pret viņu tā attiecos, tad tas arī kaut ko nozīmē. Varu apgalvot, ka Lūsēns zināmā mērā ir veidojis arī manu muzikālo gaumi, lai gan mūsu patikšanas par procentiem astoņdesmit, deviņdesmit vienmēr ir saskanējušas. Ir, protams, kādas atsevišķas lietas, kas ir tikai viņam, un tādas, kas ir tikai man, bet no tā, ko viņš ir sarakstījis un es esmu izpildījis, man grūti nosaukt ko tādu, kas ir sagādājis nepatiku vai nesaprašanu.

Ceru, ka protu runāt tajā valodā, kurā viņš raksta, un vēl jo vairāk, ja viņš to dara speciāli man. Galu galā Jānis Lūsēns ir profesionāls komponists, viņš rēķinās ar to, ko es varu, ko gribu un kas man patīk. Nenoliegšu, tā man ir milzīga privilēģija.

– Viens no jūsu slavenākajiem kopdarbiem ir mūzikls Kaupēn, mans mīļais un jūsu Dzejnieka loma tajā. Uzdrošinos teikt, ka zem šī liriskā Es var palikt pat visu jūsu daiļradi.

– Paldies, ļoti patīkami dzirdēt. Ko lai saku… Lai gan – nē, visu nevar noteikti. Neviens cilvēks nav tikai viena plāna spēlētājs. Zinu, ka ļoti daudzi mokās ar uzliktām klišejām. Grūti nosaukt piemēru… Labi, Janeks no seriāla Četri tankisti un suns – visu mūžu viņš būs tankists. Jūs tādu filmu droši vien nezināt…

– Zinu, skatījos bērnībā.

– Nezinu, tas tāds veiksmīgs vai neveiksmīgs piemērs. Nujā… Jānis jau nav visa mana dzīve.

– Pāršķirstīju galvā dziesmas, ko esat dziedājis – gan jestrākas, gan patriotiskas, gan liriskas, gan bohēmiskas. Būtībā tās visas atbilst Dzejniekam.

– Man grūti spriest… Tajā ir ne vien Jāņa, bet arī Māras Zālītes nopelns. Jūsu piesauktais Dzejnieks Kaupēnā – viņam ir ne jau gluži simtprocentīgs, bet lielā mērā prototips, kuru Māra Zālīte izmantojusi. Dzejnieka loma ir gan veiksme, gan lielā mērā arī sakritība. Grūti ir tādus darbus radīt un izpildīt, bet mums tās kārtis sakrita, un tas ir ļoti patīkami.

– Pēc tā, ko esat stāstījis par sevi un savu dzimtu, man nākas domāt, cik viss ir smalkiem zirnekļa pavedieniem saistīts. Šķiet, Dzejnieks staigāja pa skatuvi pelēkā šinelī, ar karā aizlauztu dvēseli, pieredzējumu, un esat stāstījis, kā jūsu dzimtas vīrieši un arī jūs pats izvairījāties no svešām armijām…

– Oi, nu tās ir tādas fantāzijas… Kuram gan nav visādu dzimtas stāstu! Vai dieniņās, domāju, katrā latviešu ģimenē atradīsies kādas peripetijas ap šo tēmu. Bet to, ka šad un tad ir visādas sakritības, kuras nemaz tik vienkārši nevar izskaidrot, esmu pieredzējis pats. Piemēram, pagājušajā novembrī Jelgavā bija uzvedums Kā ābeļdārzs ir brīvība, arī Lūsēna un Zālītes darbs, kurā man bija iedota lomiņa, ne tuvu ne pirmā plāna. Iedomājieties, kādu nedēļu pirms pirmizrādes vajag pielaikot kostīmu, es ieeju, kur stāv visi krājumi, dažādie karavīru tērpi.

Mana loma ir latviešu zaldāts ar iesauku Turks, kurš dienējis cara armijā karā pret turkiem, un es ieraugu, ka mans kostīms ir tieši tāds pats, kādu, kā fotogrāfijās esmu redzējis, ir valkājis mans vecaistēvs, mana tēta tētis. Viņš arī bija cara armijā un piedalījās tajā karā. Es pilnīgi apstulbu, ka man tieši tāda pati forma jāvelk mugurā! Lūk, tās ir tādas neizskaidrojamas sakritības.

– Mums, žurnālistiem, jau patīk tādi stāsti.

– Zinu, jā. Mums arī. Mums, žurnālistiem, tādi patīk (smejas).

Tu vienmēr sapņo

– Vispār esat domājis, kas ir veidojis jūsu personību, skatuvisko būtību? Vai tie ir kādi apstākļi, cilvēki, varbūt mākslas darbi?

– Visa dzīve! Vai dieniņās, katrs sīkums ir veidojis! Mamma ar tēti…

– Kad jums ar vijolīti lika iet uz mūzikas skolu, kamēr citi tur, Siguldas pusē, nesās ar slēpēm no kalna vai brauca ar močiem?

– Nu, šausmīgi tas bija. Dievs pasarg! Otrreiz es vairs nekādā gadījumā šo ārprātu neietu.

– Kādreiz esat runājis ar vecākiem, vai tiešām vajadzēja tā spīdzināt?

– Ko spīdzināt… Tas bija daudzu tā laika cilvēku vai arī manu vecāku uzstādījums. Ja iesāc kādu darbu, to vajag padarīt līdz galam. Ja esi iestājies mūzikas skolā, tad vienalga kā, bet vismaz pabeidz to.

– Savā ziņā esat pateicīgs par šo piespiešanu?

– Nujā, protams. Tā vienkārši sanāca. Apstākļu ir miljons, katrs solis ietekmē mūsu dzīvi, katrs cilvēks, kuru satiekam, kaut kā to pabīda uz vienu vai otru pusi.

– Vai pati dzimtā puse Krimulda jūs arī kaut kā veidoja?

– Noteikti, tā vide bija īpaša. Galvenā vieta, ap ko viss tur grozījās, bija Krimuldas sanatorija. Gandrīz visi apkārtējie cilvēki bija tās darbinieki, līdz ar to tā bija medicīniskā vide. Bet daba ir tik atšķirīga, vai tu dzīvo Siguldas vai Krimuldas pusē. Tiešām, kā diena pret nakti. Redz, jūs mani velkat uz tādām iracionālām domām, bet tiešām ir milzu atšķirība! Ja kāds domā, ka melšu – nu pastaigājiet jebkurā gadalaikā un paskatieties, kā, piemēram, pavasarī viens krasts sāk savu vasaras dzīvi un kā otrs. Tās ir divas dažādas pasaules.

– Jums mīļāka ir Krimuldas puse?

– Nu, tā ir mana, lai gan īsti nevaru tā apgalvot, jo tagad dzīvoju Siguldas pusē, arī tā man ir mīļa. Bet Krimulda ir Krimulda – protams, manējā… Tu tur, Krimuldas pusē, stāvi un vienmēr sapņo, kā tad ir tai Siguldā – tai varenajā, smalkajā, bagātajā... Skolā visiem klasesbiedriem ir attieksme – ā, tu jau no Krimuldas! Tā ir kā otrās vai trešās šķiras vieta.

– Kā Rīgā no Pļavniekiem vai Bolderājas…

– Jā, jā, kā minimums (smejas).

Bahs pieslēdz maņas

– Kad Nacionālais vēstures muzejs jums lūdza vienu dzimtas fotogrāfiju, vai ilgi domājāt, kuru izvēlēties?

– Nē, šajā izvēlē pie vainas bija viena sakritība. Pirmkārt, man bija neērti atteikt Vēstures muzejam, jo vienmēr, kad man ko vajag, tā darbinieki ir ļoti pretimnākoši, varu teikt – feini cilvēki tur strādā. Otrs iemesls bija tas, ka tieši tajā dienā, kad viņi piezvanīja, manā e-pastā bija pienākusi vēstule. Kāds pilnīgi svešs cilvēks atsūtīja dažas fotogrāfijas. Viņš, bērns būdams, ārstējies Krimuldas sanatorijā. Diemžēl esmu aizmirsis viņa vārdu, bet teksts bija tāds: “Varbūt jūs interesē, ka bildēs redzams jūsu tētis kā skolotājs.” Jā, tieši tā sagadījās. Tad ko nu es ko speciāli vēl meklēšu, ja reiz man jau ir…

– Parasti muzejam dod bildes no svinīgiem notikumiem dzimtas dzīvē – tēvs ar mammu precas vai ko tamlīdzīgu.

– Vispār mums ir ļoti maz fotogrāfiju, jo mājās nebija fotoaparāta. Krimuldas pusē, cik zinu, tikai vienam cilvēkam bija.

– Ja par pēdējo laiku vēsturi, ārkārtējo situāciju – vai jums nācās domāt par to, ka jūsu tēvs nosēdēja vienpadsmit mēnešus tādā pašizolācijā, paša raktā alā zem kūts, lai izvairītos no iesaukšanas svešā armijā?

– Tas man pat prātā neienāca. Nē, tas nav salīdzināms, ko jūs! Es principā negribu salīdzināt nevienu cilvēku, nevienu dzīvi, jo nevaru zināt, kā konkrēti tas ir. Katram savs raksturs un citi apstākļi. Esmu jau kaut kur teicis, ka man bezmaz ir kauns atzīties, bet es šo situāciju uztveru kā lielu svētību, jo ir tik daudz brīva laika… Tik daudz vijoli spēlējis biju laikam tikai skolas gados. Jūtos vienkārši brīnišķīgi (smejas). Tas man liekas kaut kas vienreizējs, gandrīz kā veiksme. Bet es nezinu, vai to vispār ir ētiski teikt, jo daudziem ir tiešām grūti, šis periods bijis ļoti sarežģīts.

– Jūs to vijoli zem kokiem spēlējāt, dārzā?

– Nē, man ir dzīvoklis.

– Tad pie vaļēja loga?

– Pie ļoti cieši aizvērtiem logiem, turklāt ar kaimiņiem izrunājot, vai es patiešām netraucēju.

– Joprojām Bahu?

– Nu, tas ir pamatu pamats. Un tam nav ne sākuma, ne gala. Zināmā mērā tā ir kā sevis spīdzināšana, taču neapšaubāmi tāda ļoti fundamentāla lieta.

– Tā ir nopietna un visai pasmaga mūzika…

– Nē, mūzika ir ļoti viegla, tikai viena lieta – kādreiz vajadzētu iemācīties to spēlēt. Diemžēl es to nekad nevarēšu. Bet pats sev to varu atļauties. Kamēr klausītāju nav, es varu to darīt. Ļoti labi apzinos... Jebkura līmeņa mūziķim Bahs būtu tā vērts, lai sevi paspīdzinātu – kaut četrās sienās. Nav viegli, jā. Bet paklausieties Gidonu Krēmeru vai Ivetu Apkalnu! Tad sapratīsiet, ka tā mūzika ir ļoti gaiša, vienkārša, skaista. Neiedziļinoties polifonijā.

– Jūs to meditācijai vai virtuozitātei?

– Tāpat kā sportisti iesildoties ievingrina katru muskuli, tā Bahs ievingrina absolūti visus fizikālos priekšnosacījumus pirkstus, kreiso roku, labo... Bet, pats galvenais, Bahs nenormāli ievingrina smadzenes; to nemaz tā nevar pastāstīt. Es ļoti cenšos, mācos no galvas, un, ja apgūstu Bahu, vienu, otru, trešo, ceturto skaņdarbu, tad kādus citus, romantisma laikmeta, piemēram, varu iemācīties vienā rāvienā. Baham viss ir tāds… Tev šķiet, ka zini, spēlē no galvas gadu, divus, trīs, bet, tiklīdz laid pavirši, atbrīvo galvu, tā viss apstājas. Jo smadzenēm visu laiku ir jāstrādā. Tas ir apbrīnojams vingrinājums. Turklāt arī emocionāls, jo Bahs pieslēdz pilnīgi visas maņas. Unikāli ir tas, ka viņš apvieno absolūti visu – ķermeni, prātu un garu.

Lai dzīve mani nes

– Bet kas jūs vairāk esat? Tagad varbūt pat žurnālists, ne mūziķis?

– Varu atbildēt ar pretjautājumu – kas es esmu? (Smejas.) Nezinu. Drīzāk varu teikt, ka ļaujos, lai dzīve mani nes.

– Liekas, pat tajās sarunās, ko dzirdam televīzijā un radio, jaušas jūsu iekšējā muzikalitāte.

– Piebildīšu, ka televīzijas raidījums jau pāris gadu ir beidzies. Nu, es nezinu, vai tajos ir kas muzikāls, drīzāk – izmisums.

– Tas ir grūti?

– (Smejas.) Teikšu tā – tas patiešām ir grūti!

Grūtāk ir runāt, nekā vijoli spēlēt?

– Pat ne runāt, bet klausīties. Un vai kāds to var izmērīt… Te atkal jāsaka – cik cilvēku, tik gadījumu. Māra Zālīte, Imants Lancmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Ojārs Spārītis, Hercs Franks – ar viņiem sarunāties aci pret aci nudien ir pārbaudījums! Un tā ir tieši tāda pati gatavošanās, kā jūs tagad esat sagatavojusies, izlasījusi visu krustu šķērsu par mani...

Brīžiem esmu pārbrīnījies un bezgala pateicīgs cilvēkiem, ka viņi daudzmaz nopietni ir mani uztvēruši un atbildējuši uz jautājumiem. Tās ir mega personības, tiešām. Apzinos, ka tā man ir bijusi milzu laime, ka esmu varējis ar viņiem satikties. Bet fiziskā reakcija ir tāda – sēdi, klausies, ko runā, bet sviedru straume pa muguru līst, nu, vienkārši tek. Upe. Zemapziņā. Nevaru izskaidrot, kāpēc tā ir. Zinu, ka no malas varbūt izskatās ļoti viegli, nepiespiesti, bet tā tas nav.

– Gluži nepiespiesti nē, bet ar ļoti patīkamu toleranci.

– Nu, kur nu bez tolerances, pasarg dievs! Pret šīm personībām citādi nevar. Un īstenībā ne pret vienu nevar. Taču ne vienmēr sanāk.

– Tad sarunas, tikšanās ar šīm personībām, var teikt, ir veidojušas arī jūs?

– Pilnīgi noteikti. Pats sev formulēju, ka tā ir mana Kultūras akadēmija – jau trešo reizi, no pirmā kursa līdz pēdējam. No tām sarunām esmu ļoti daudz mācījies, guvis – gan no šiem cilvēkiem, gan gatavojoties raidījumiem. Tas ir tiešām kā tādā augstskolā mācīties.

– Daudzi jūsu amata brāļi mūziķi krīzes laikā jutās ļoti nestabili. Esat teicis, ka jums nervi netur būt tikai brīvmāksliniekam. Vai tādēļ jutāties mazliet privileģētākā situācijā?

– Nu, tas laiks, kad man nervi neturēja un bija vajadzīga stabila darbavieta, bija varbūt pirms gadiem divdesmit. Tagad es kā vecs cilvēks… (Smejas.)

– Pensijas jau jums vēl nav?

– Bet lielākajai daļai manu kursabiedru jau ir. Tie, kas mācījušies pūtējos un vokālistos, visi jau pensionāri. Tikai nolādētie stīdzinieki vēl dabū strādāt.

– Kāpēc stīdzinieki ir tā apdalīti?

– Acīmredzot tāpēc, ka viņi var vilkt līdz kapa malai (smejas). Bet operas solisti, lai arī daži krietni jaunāki par mani, ir jau pensijā, tā saucamajā izdienas. Es ar humoru to saku, jo katram sava dzīve. Un, protams, man ir milzīgs miers par to, ka man ir darbs, turklāt tāds, kas man patīk. Cik tas nodrošina dzīvi, būtu cits jautājums, to jūs pati ļoti labi zināt, bet darbs ir, jā. Dabīgi, ka arī man, kā jau parastiem īdētājiem, negribas no rīta celties, bet, kad nāku mājās, esmu vienkārši laimīgs, ka man ir darbs, ko darīt, arī aldziņu varu saņemt.

Tādas domas galvā raisās!

– Vai vasara ir jūsu laiks?

– Katram gadalaikam ir savas prioritātes un savi trūkumi. Varu teikt, esmu viens no tiem, bet ne unikāls, kuri priecājas, ka mums šeit ir četri gadalaiki. Vasarā es jūtos vienkārši dievīgi, man patīk karstums, izbaudu, ka līst sviedri. Ja varu peldēties, tas ir vienkārši super! Taču tāpat man patīk rudens, tas aukstais, kad nāk lietus ar sniegu un vēju. Tad tādas domas galvā raisās! Bet to atkal nevar salīdzināt ar ziemu, jo tik pasakainu baltumu… vai melnumu kā šoziem… neviena vasara nevar piedāvāt. Pavasaris – bez komentāriem. Imantam Ziedonim nepatika, bet man patīk visi gadalaiki. 

– Rūdolfam Plēpim arī nepatīkot pavasaris, viņš saka, pumpuri brēcot aiz sāpēm.

– Sāpes taču arī ir cilvēka dzīves sastāvdaļa.

– Dzimšanas sastāvdaļa.

– Jebkura procesa – dzimšanas, miršanas… Un arī dzīvošanas.

– Jūs esat dzīvojis daudzviet Latvijā – kurā pusē ir skaistākie saulrieti, ja atgriežamies pie koncerta tēmas?

– (Smejas.) Un kura ir jūsu mīļākā krāsa? Es jau to koncertu neizdomāju... Atklāti sakot, man nekad nav patikuši nosaukumi. Man, piemēram, nepatīk, ka Ziemassvētku koncertiem tiek likti kādi nosaukumi, izņemot vienu – Raimonds Pauls pagājušajos Ziemassvētkos rosināja koncertprogrammu nosaukt Sveces un lāpstas, taču neviens šo ideju neatbalstīja.

– Lai gan Mazu brīdi pirms ir tā skaisti, ne?

– Nujā, tās dzejas rindas varbūt kādreiz nostrādā. Nezinu… Tā ir mana īpatnība, ļoti labi saprotu, ka esmu dīvains. Ja afišā izlasu, ka šovakar skanēs Baha mesa, tad man nevajag nekādu apakšnosaukumu. Ja izlasu, ka uzstāsies Mārtiņš Brauns un Ieva Sutugova, man arī neko citu nevajag…

– Piemēram, Man ir zirgs, kas naktī dzied.

– Tieši tā. Tas man neliekas svarīgi. Tāpēc Saulrieti… Visi saulrieti ir smuki.

– Ja jūs būtu rakstošs žurnālists, tad citādi skatītos, jums regulāri būtu jāizdomā virsraksti.

– Jā, tas ir nožēlojami (smejas). Izsaku līdzjūtību.

– Man arī šai sarunai būs jāizdomā – kādu jūs ieteiktu?

– Nu, lūk, sākas… Paga, kā tas koncerts saucas?

– Saulrietu dziesmas vai...

– Nē, nē, tas būtu pārāk skarbi – par dzīves norietu vēl nerunāsim. Var piesaukt. Nu nezinu, kaut ko. Paldies par interesi, tas ir pagodinājums, ka manos gados kāds vēl mani atceras.

Saistītās ziņas

Zigfrīdam Muktupāvelam jau 30 gadu nav leģendārās rotas - krustiņa ausī 51
FOTO: Lūsēns, Brauns, Muktupāvels un Sutugova izskandina "Saulrieta dziesmas" Ikšķilē
"Bez tabu" no Muktupāvela atvadās ar torti. FOTO

Citi šobrīd lasa

Britu karaļnams kliedē baumas par sazvērestības teoriju, ka princese Ketrīna it kā atrodoties komā
Latvijas pasts un Igaunijas pasts - divas pasaules 2
Francijas policija var ielikt cietumā Kanjes Vesta sievu. Kāpēc?