Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

 

Jaunā aktrise Marta Lovisa: "Pirms stājos aktieros, sapnī redzēju, ka Alvis Hermanis man uzsmaida"

Cilvēki
5. novembrī 08:08 2023. gada 5. novembrī 08:08
  Laila Pastare | Pastaiga
Jauna, talantīga, harismātiska un ļoti mērķtiecīga – tas esot viņas lielākais trumpis. Pieņēmusi smagu, taču pārdomātu lēmumu, aktrise Marta Lovisa Jančevska šoruden sākusi darbu Dailes teātrī. Šajā sarunā - par mērķiem un sasniegumiem, un ceļu, kas uz tiem ved.

Vai vari sevi saukt par mērķtiecīgu cilvēku?


Šķiet, mērķtiecība ir mans lielākais talants, tā mani raksturo. Lai kur es nokļūtu, izvirzu mērķi un sasniedzu to. Tas ir sportistes gars, ko esmu izkopusi, spēlējot basketbolu. Nu esmu aizrāvusies ar pludmales volejbolu. Man patīk, ka tas ir gaisīgāks, vērsts uz augšu.

Kas tevi motivē virzīties uz mērķi, un kas tev palīdz pārvarēt izaicinājumus un šķēršļus, ja tādi rodas?

Viss, ko es gribu, veido manu dzīvi un manu ikdienu. Varu arī neko nedarīt, un ir tādas dienas, bet izvēlos tomēr savu enerģiju kaut kur ieguldīt. Plānošana palīdz paveikt iecerēto. Ja kaut kas ieplānots, zinu, ka tas jāizdara, un vairs par to nedomāju. Mana lielākā balva ir tas, ko esmu izdarījusi, nevis atpūta pēc tam.

Šķēršļi pārsvarā ir galvā, no ārpuses to ir mazāk, tāpēc ir ļoti būtiski sev ticēt. Ja no sirds jūtu, ka kaut ko gribu, eju uz to. Vienkārši daru visu, kas ir manos spēkos, un, ja tam ir lemts notikt, tas notiks. Kādā vietā Rīgā uz sienas ir uzrakstīts: “Dzīvei nav jēgas, jēga ir tikai tam, kam mēs to piešķiram.” Un tā patiešām ir. Ja nepamēģinātu, nepiedotu sev. Vienkārši negribas sevi pievilt.

Kad viss ir grīstē, atbalstu vienmēr gūstu no tuviem cilvēkiem. Ikdienā ļoti palīdz sports. Un vēl man palīdz apziņa, ka vienmēr varu atgriezties sākumpunktā.

Kas ir tās rakstura īpašības vai prasmes, ko laika gaitā esi attīstījusi, lai veiksmīgi virzītos uz saviem mērķiem?

Vieglums un atvērtība. Agrāk man šķita, ka ir jāiet uz izvirzīto mērķi, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, un dažkārt es ar šādu attieksmi visu sarežģīju. Tagad zinu, ka var arī citādi – lietusgāzē nav jāiet bez lietussarga, var pagaidīt, kad vētra pāries, jo tik un tā nokļūšu tur, kur man ir jānokļūst. Tas ir tikai laika jautājums. Dzīvē visu vajag uztvert vieglāk, tostarp mērķus, cilvēkus, notikumus un, pats galvenais, sevi.

To atvērtību gan reizēm esmu sev uzspiedusi, jo vienmēr ir izvēle – nobloķēties un ierauties savā čaulā vai iet pie cilvēkiem ar vieglumu, komunicēt. Otrs variants noteikti ir foršāk un padara dzīvi priecīgāku. To esmu uztrenējusi.

Sasniegumi, ar kuriem lepojies?

Sasniegumus var uzskaitīt, bet, manuprāt, būtiskāks ir ceļš, kas uz tiem ved. Es lepojos ar savu ceļu, ar to, kāda esmu izveidojusies, jo visu esmu paveikusi pati. Esmu nonākusi īstajās vietās pie īstajiem cilvēkiem, kas man ir palīdzējuši kļūt tādai, kāda esmu šodien.

Ko tu karjeras dēļ nekad nedarītu?

Veselīga konkurence motivē, taču tai jābūt cieņpilnai. Nespēju iedomāties, ka varētu noniecināt vai pazemot otru, lai pati izceltos. Vai pielīst kādam, lai dabūtu darbu. Tas būtu neizmērojams kauns. Mans trumpis ir mērķtiecība un darbs. Un visu esmu sasniegusi tikai ar to.

Vai ir bijuši kādi nozīmīgi mirkļi vai pieredze, kas ir noteikusi tavus mērķus?

Tie ir bijuši mirkļi, kad saprotu, ka reāli varu kaut ko izdarīt, un tas vienmēr ir bijis nedaudz mistiski. Piemēram, tā vietā, lai spēles laikā atdotu piespēli komandas biedrenei, pati nolēmu iet uz grozu un iemetu. Nezināju, ka es tā varu. Tas bija pagrieziena punkts basketbolā, kad uzdrīkstējos izvirzīt sev mērķi iekļūt izlases sastāvā, jo ļoti gribējās iegūt izlases krekliņu ar savu vārdu. Protams, aiz tā krekliņa slēpās arī tas, ka gribēju būt komandā, būt daļa no visa tā lieluma. Līdz tam par to pat nedomāju. Tāds mirklis, kad viss saslēdzās, kad sapratu, ka patiešām varu, ir bijis arī teātrī. Atceros, pirms stājos aktieros, sapnī redzēju, ka Alvis Hermanis man uzsmaida. Uztvēru to kā zīmi, ka man ir jāmēģina.

“Mūsu eņģeļi vienmēr ir ar mums, un bieži viņi izmanto kāda cita lūpas, lai mums kaut ko pateiktu,” – šis Paulu Koelju citāts man ir ļoti mīļš, jo bieži piedzīvoju, kā tas strādā dzīvē, proti, kāds cilvēks man īstajā brīdī pasaka kaut ko zīmīgu. Kā sūtīts!

Esi no tiem, kas kāpj iekšā pa logu, ja netiek pa durvīm?

Ja man būs lemts kaut ko izdarīt, būs arī zīme, kas pateiks, ka tiešām jākāpj iekšā pa logu. Tas ir jāsajūt. Tā spītīgi un akli ne. Dažreiz mēs nemākam izvēlēties un noformulēt sev mērķus. Ja es gribu maizi, pirmais, kas man nāk prātā, ir burgers, bet varbūt man vajag rupjmaizi, tikai es to vēl nezinu. Tāpat ir ar darbiem un mērķiem. Mūs veido ceļš uz mērķi, un nereti, tikai to ejot, kļūst skaidrs, kas ir tas, kas man pa īstam ir vajadzīgs un ko es patiešām gribu.

Kādu padomu tu dotu sievietēm, kuras vēlas īstenot savus sapņus?

Ļoti svarīgi ir saprast savu būtību, jo tas, kā es dzīvoju, iespējams, nederēs nevienai citai. Sportiskais gars, kas liek virzīties uz mērķi, veido manu dzīvi, taču tas nenozīmē, ka katru dienu jūtos kā katorgā. Es vienkārši zinu, ka tas ir saskaņā ar manu būtību. Esmu mēģinājusi dzīvot bezmērķīgāk... iespējams, arī tā vajag, taču man tas neder.

Kā tu tiec galā ar neveiksmēm vai vilšanos, un kā tās ir veicinājušas tavu izaugsmi?

Manas lielākās neveiksmes bijušas tad, kad attālinos pati no sevis un neuzticos saviem lēmumiem un izvēlēm. Vairāk jāieklausās sevī un jāturas pie savas pārliecības, jo tikai es zinu un jūtu, kas man vajadzīgs. Tad, kad sev uzticos, viss notiek. Dzīve ir kā kardiogramma – te augšā, te lejā, un tas, ko mēs saucam par neveiksmēm, ir tikai brīdis, kad esam lejā, bet tūlīt jau atkal iesim uz augšu. Tas ir tikai ceļa posms. Ja to pieņem, ir vieglāk dzīvot.

Foto: Oļegs Zernovs

Nākotnes izrādes un projekti, ko gaidi ar nepacietību?

Ir daudzas interesantas lietas, kas mani gaida nākotnē, – dažas reālākas, dažas patlaban tikai manā iztēlē. Bet par nākotni pagaidām izvairos runāt, vajag dzīvot. Man ir 25 gadi, un es jūtu, ka ir laiks kaut kam jaunam. Šķiet, līdz šim esmu dzīvojusi vienā burbulī, bet tagad pāreju uz citu. Nezinu, kāds tas būs, bet nojaušu, ka būs labi un citādi. Ir sajūta, ka novelku veco ādu, pakaru to skapī un eju tālāk. Lēmums mainīt teātri bija atbildīgs, grūts un ļoti pārdomāts. Redzēsim, kurp tas mani aizvedīs.

Agrāk man šķita, ka esmu īpaša, jo man ir bail, bet bail ir visiem. Uzvar tie, kuri iemācās bailes izmantot savā labā vai tās uzveikt. Tagad es gribu bailes izaicināt un pat nepieļauju domu, ka tās varētu būt stiprākas par mani. Man tiešām ir apnicis būt baiļu varā. Es nezinu, kur būšu pēc gada, var notikt jebkas, bet šis ir man ceļš.

Saistītās ziņas

Zanes Jančevskas meita Marta Lovisa uzmirdz Jaunajā Rīgas teātrī
“Lielais kašķis” Latvijas teātrī: "Man vienalga, cik tev maksā tajā JRT, es tev samaksāšu vairāk!" Hermanis apsūdz Kairišu aktieru pārvilināšanā 3
Zanes Jančevskas daiļā meita iet mammas pēdās

Vēl portālā

"Vainas apziņa padarīs mani traku," sieviete 26 gadus slēpj no vīra noslēpumu
8 pazīmes, ka esat psiholoģiski spēcīgs cilvēks: ne visi par to zina
Noderīga aplikācija, kas var izglābt dzīvību ārkārtas situācijā