Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Rakstnieks Māris Bērziņš atzīstas, ka diktātu bez kļūdām neuzrakstītu: "Vienkārši minu, kur jābūt komatam"

Vīru pasaule
21. oktobrī 07:24 2023. gada 21. oktobrī 07:24
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Visi, kas to vēlējās, 14. oktobrī varēja rakstīt jau devīto pasaules diktātu latviešu valodā, un gods sacerēt diktāta tekstu šogad bija rakstniekam Mārim Bērziņam. “Piekritu pēc nelielas tielēšanās," viņš saka.

Iepriekš diktāta tekstus rakstījuši Ilmārs Šlāpins, Nora Ikstena, Aivars Eipurs, Osvalds Zebris un citi. Katrs no viņiem iesaka nākamo kandidātu.


Šā gada diktāta teksta autors Māris Bērziņš jau izdomājis, kuru kolēģi ieteiks desmitajam diktātam, taču tas paliek noslēpums. “Piedalījos arī Nacionālā teātra lugu konkursā, kur neuzvarēju, tad materiālu pārstrādāju romānā – tie man laikam padodas labāk,” spriež 12 grāmatu autors.

Māris teic, ka rakstnieku latviešiem daudz, visus viņš nemaz nepazīstot. Skaidrs, ka literātu saimē tuvākajos gados deficīts nav gaidāms, cits jautājums – kā sekmēsies grāmatniecībai, kur tirāžas krītas, tāpat arī lasītāju skaits.

“Nesen, braucot autobusā, pārdomāju šo ņemšanos ap izglītību un veselību, un man ienāca prātā doma – protams, veselībai vajag vairāk naudas no valsts budžeta, arī izglītībai, kur pirmais, protams, ir palielināt skolotājiem algas. Bet sabiedrībai arī pašai kaut kas jādara, un vecāki nedrīkst aizmirst, ka tieši viņi ir pirmie audzinātāji. Atved uz skolu – nu, tagad izaudziniet Un pēc tam pukojas, ka skolotāji nav savu darbu paveikuši, kā nākas. Paši ne par ko negrib atbildēt. Zobus tīrīt nevajag, aizies pie zobārsta. Tāpat ar veselību – visādi kaitīgi ieradumi, neveselīga ēšana, mazkustīgums, cilvēki par sevi nerūpējas un pēc tam prasa, lai viņus ārstē. Vainojam citus, bet uz sevi kritiski nepaskatāmies. Laikam būtu jāpadomā, ko paši vairāk varam darīt savu bērnu, savas veselības labā.”

Kā pašam skolā gāja ar diktātiem? Man vienmēr bija problēmas ar domuzīmēm. Starp citu, vārdam diktāts ir vairākas nozīmes…

Jā, līdz pat diktatūrai. Mana vājā vieta jau skolā bija interpunkcija, pamatskolas klasēs pelnīju trijniekus, četriniekus. Kad bija jāraksta sacerējums, literārais novērtējums parasti bija pieci, bet kopējais kļūdu daudzums atzīmi novilka līdz trijniekam. Puiši jau vienmēr bijuši švakāki pareizrakstībā, man šķiet, un latviešu valodas gramatika, tās loģika man sagādāja lielākas grūtības nekā matemātika, kur visādu izņēmumu ir daudz mazāk. Turklāt, ja skolā kaut ko ielaid, tad grūti pēc tam to atgūt. Jāteic, es nemācījos elitārā skolā, bet parastā – Rīgas nomalē, uz Torņkalna uz Ziepniekkalna robežas.

Bija divas plūsmas, un, kā visi novērtēja, izglītības līmenis nebija diez ko augsts. Pēc astotās klases devos uz Tirdzniecības tehnikumu, kurā priekšroku deva profesionālajiem, nevis vispārizglītojošajiem priekšmetiem. Latviešu valodu pamācījos pusotru gadu – kāds gan rakstnieks var sanākt no pavāra? Tad armija, augstskola, un arī Ekonomikas fakultātē par latviešu valodu īpaši neviens nedomāja. Bet vienmēr esmu daudz lasījis, pateicoties tam, arī gribot negribot daudz iemācījos.

Valodas ritms, plūdums bieži vien pasaka priekšā, kur tie komati jāieliek. Protams, gadās sarežģītas vietas, tad pēc šaubīšanās vienkārši minu, kur jābūt komatam. Ja es pats uzrakstītu šo pasaules diktātu bez kļūdām, tad tā būtu fantastika! Par laimi, man palīdz redaktors, korektors, kas sakārto manuskriptu pirms izdošanas.

Zīmīgi, ka vismaz iepriekšējo diktātu pareizi uzrakstījušas tikai sievietes.

Sievietes vispār ir aktīvākas, un, kā liecina statistika, Latvijā uz desmit lasošām sievietēm ir tikai viens lasošs vīrietis. Nesen biju Alūksnē tikties ar lasītājiem, un tikai pāris dāmu bija jaunākas par mani, tātad lasītājas noveco, tā jau tāda manas mātes paaudze. Bet pasākums notika divpadsmitos dienā, darba cilvēks jau tad nevar atnākt. Klusi ceru, ka tā vienmēr bijis, ka lasošāka ir vecākā paaudze, jo jauni cilvēki aizņemti ar citām lietām. Varbūt arī tie jaunieši, kuri tagad nelasa, vecumdienās atsāks lasīt, ja vien digitālā vide nebūs pilnībā pārņēmusi it visu. Bet man šobrīd vieglāk palikt pie uzskata, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tā es sevi mierinu par to, kas man nepatīk, taču tas nenozīmē, ka nekas nebūtu jādara. Es gribēju pavēstīt un atgādināt sabiedrībai par birokrātijas šausmām un uzrakstīju grāmatu Aizliegtais pianīns, taču  neloloju ilūzijas, ka no tā kaut kas dikti mainīsies. Tomēr varbūt būs kaut vai uzreiz neredzama ietekme kādā prātā...

Uzskatu, ka ir jādara labākais, ko vari paveikt un uz ko tevi dzīve mudina, tāpēc cenšos dzīvot pēc lūgšanas, kas man ļoti patīk, to parasti skaita anonīmo alkoholiķu sapulcēs: “Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra.” Man šķiet, nav pieklājīgi un nav jēgas ko citu Dievam lūgt. Par Dievu gan ir daudz teoriju, kam taisnība, to redzēsim, kad nomirsim, tātad būs interesanti.

Vai bija interesanti redzēt savu sacerējumu iemiesošanos uz teātra skatuves? Vai aktieriem sanāca tā, kā Māris Bērziņš gribējis?

Es neko neesmu gribējis, tāpēc biju absolūti nekritisks skatītājs. Nebija nekādu gaidu par to, ko redzēšu. Esmu pilnīgi apmierināts ar abiem darbiem, priecīgs un pateicīgs, ka mans veikums iedvesmojis kādu citu mākslinieku radīt jaunu mākslas darbu. Es arī neesmu dramaturgs, kas varētu dot padomu, kā tad vajadzēja.

Gūtenmorgens bija stāstu krājums, par Vili Lāci uzrakstīju romānu Nākotnes kalējs. Citu manu romānu Titāna skrūves jau daudzus gadus cenšas ekranizēt Ivo Briedis. Esmu uzrakstījis trīs lugas, bet tās vairāk ir literāri darbi, nevis skatuvei. Viena uzvesta Rēzeknes tautas teātrī. Man patīk rakstīt dialogus. Manas sievas brāļi ir Mārtiņš un Ēriks Vilsoni. Kad Ēriks rakstīja lugas, nolēmu, ka es arī varētu pamēģināt, bet laikam pietrūkst scēniskās sapratnes.

Pie kā tagad strādājat?

Pie kaķiem. Mums kaimiņos ir pamesta māja, tur parādījās kaķene ar trim kaķēniem. Viņi ir tur acu priekšā, ņaud, skatīties grūti, bet visi dienesti ir aizņemti, patversmes pārpildītas. Kaķis tomēr ir mājdzīvnieks, nav atnācis pie mums no meža, cilvēks par viņu ir atbildīgs. Tad nu mēs ar sievu jutām – ja nav neviena, tad jāņem pie sevis. Pieaicinājām speciālistu, pa visiem noķērām kaķeni, arī tēvu – runci, abus sterilizējām. Kaķēni visu augustu nodzīvoja pie mums būrī, kamēr pierada. Tagad divi jau ir atdoti, viens ukraiņu ģimenei. Mums mājās ir veca, trīspadsmitgadīga kaķene, un viņa negrib nevienu citu kaķi redzēt – rūc un šņāc, bēg no mājas prom. Tagad mums ir grūts periods, kad jāsaradina, jo jaunais grib draudzēties, bet vecā ne.

Paaudžu konflikts mūsdienās ir samilzis – ik uz soļa jauniešiem šķiet, ka viņi ir tie gudrākie, bet mums taču ir neatsveramā dzīves pieredze!

Skaidrs, ka viņi tā uzskata un nezina, ka mūsu acīs nav visai gudri. Bet vai mēs paši vērsāmies pēc padoma pie vecākiem? Es līdz divdesmit piecu gadu vecumam apkārtējiem nekādus padomus neprasīju, uzskatīju, ka pats labi zinu, ko man vajag. Pēc tam tas mainījās, iepatikās aprunāties ar mammu, uzklausīt viņas viedokli. Ir labi, ja veidojas saikne ar citu paaudzi, bet jaunībā mani interesēja tikai vienaudži. Un arī tagad mani interesē mana paaudze – vieni ir par jaunu, otri par vecu. Nu jau esmu seniors, mamma ir supersenioru paaudze, jo viņai drīz būs deviņdesmit, un tad komunicēt ir diezgan grūti. Bet jauniešiem ir sava pasaule, kurā nevaru iebraukt. Ir sajūta, ka traucēju viņiem ar vēlmi padalīties savās dzīves gudrībās. Un, ja stāstu, kā būs, viņi negrib ticēt, un tas ir dabiski – pašiem jāiziet visam cauri. Pašiem jādabū zilumi, pašiem kārtīgi pa to dzīvi jāizdzīvojas.

Citi šobrīd lasa

Sāras un Veina neparastais mīlasstāsts: "Nolēmām, ka pirmais skūpsts mums būs tikai kāzu dienā"
Tas tik ir dzīves kūlenis! Līgavainim no 60 miljonu vērtajām gadsimta kāzām nu draud 25 gadi cietumā
FOTO: "#6spēlētājs" atklāšanas burziņa modes skatē cilvēkus priecē raiba kompānija - Danilāns, Biedriņš un Aminata